Vēja turbīna uzņem daļu no vēja enerģijas. Vēja turbīnas spārni ir veidoti kā propelleri, kurus griež vējš. Parasti ir trīs spārni, kas kopā veido rotoru. Tie uzņem enerģiju no vēja kustības, atšķirībā no dzinēja, kas izmanto enerģiju, lai radītu kustību.
Rotors ir uzstādīts uz vārpstas, kas ir savienota ar ģeneratoru. Tas pārvērš griešanās kustību elektroenerģijā. Tā kā rotors griežas salīdzinoši lēni, bieži tiek uzstādīta pārnesumkārba starp vārpstu un ģeneratoru, lai nodrošinātu vienmērīgu ātrumu. Mūsdienu vēja turbīnās ģeneratori ir tieši uz rotora vārpstas, kas nodrošina jaudu pat pie zemiem vēja ātrumiem. Vēja turbīnas ir savienotas ar elektroenerģijas tīklu un piegādā enerģiju, kamēr tās griežas.
Vēja turbīna nevar uzņemt visu vēja enerģiju. Teorētiskais limits ir 59 procenti. Efektivitāte – cik daudz no vēja enerģijas tiek izmantota – ir tuvu šim limitam - starp 40 un 50 procentiem. Jo lielākas ir vēja turbīnas, jo augstāka var būt efektivitāte. Enerģijas ražošana lēna vēja apstākļos ir zema, bet ražošāna strauji pieaug, kad vējš pastiprinās. Ja vēja ātrums tiek dubultots, enerģijas ražošana palielinās astoņas reizes. Vēja turbīnas tiek būvētas, lai būtu visefektīvākās pie normāla vēja, kas ir apmēram 12 līdz 14 metri sekundē. Kad ir vētra, vēja turbīna tiek izslēgta, lai pasargātu to no pārmērīga slodzes.
Cits izmantotais rādītājs ir izmantošanas koeficients jeb jaudas koeficients. Tas attiecas uz to, cik daudz enerģijas vesels vēja parks saražo, salīdzinot ar to, ja tas visu laiku piegādātu maksimālo jaudu. Latvijas sauszemes vēja enerģijas jaudas koeficients ir 35–40 procenti, taču tas palielinās, attīstoties jaunām tehnoloģijām.